Mēs visu dienu braucām cauri diezgan garlaicīgam lietum un klasiski tumšām ainavām, un, lai gan tas nebija nemaz tik drūmi, dvēsele prasīja kaut ko vairāk (lai gan man tās nemaz nav, tāpēc prasīt it kā nebija kam).
Un te nu beidzot tas ir – lielais Geizīrs, geizers, no kura arī cēlies šī objekta nosaukums krievu un angļu valodās.
Vispirms mūsu priekšā parādījās infocentrs ar logotipu
Un gandrīz vienlaikus blakus sāka kūpēt zeme. Šis skats ir satraucošs un nomierinošs, uzreiz saproti, ka viss šodien nebija velti, visa šī monotonā pedāļu mīšana zem lietus un vēja. Ainava burvīgā dūmakā, skaņu gandrīz nekādu nav, un iespaids no tā ir feerisks: milzīgs karsta tvaika lauks pastāv pats par sevi, tas te bija tūkstošiem gadu pirms mums, un, visticamāk, būs arī tūkstošiem gadu pēc.
Tālumā izvirst Strokkurs
Iekārtojāmies kempingā, kur nerunīgs darbinieks par cenu, kas nedaudz pārsniedz 5 latus, izsniedza mums kvīti ar datumu, ko pielīmēt pie telts (standarta prakse), un taloniņu termālā baseina apmeklējumam, kas atrodas blakus viesnīcai. Atsevišķi baseins maksā apmēram 2 latus, tā kā ieguvums ir acīmredzams. No apraksta mēs sākumā šo bonusu īsti nesapratām, bet, par laimi, es sīkāk izjautāju uzraugu. Morāle kārtējo reizi – VIENMĒR interesējieties, ko vēl tādu noderīgu varat dabūt uz haļavu viesnīcās, kempingos un vispār visur, kur vien nonākat. Lūk, arī Redditā saka to pašu.
Čalis, starp citu, izrādījās ne no vietējiem: kad palūdzu pārtulkot ātri pagatavojamās zupas recepti, viņš pateica, ka nezina islandiešu valodu. “No kurienes tad tu esi?” – es apvaicājos bez jebkādiem aizmuguriskiem nolūkiem. Atbilde nedaudz pārsteidza: no Latvijas, turklāt ne vienkārši no Latvijas, bet no Daugavpils, proti, pilsētas, kurā es pats dzīvoju. Islandē puisis ir jau 5 gadus, un nav jau tā, ka viņam te ļoti ietu pie sirds, bet kā mums tagad iet mājās, visi zina, tāpēc nav jāskaidro, kāpēc viņš tur sēž.
Kamēr cēlām telti, garām, apjukušas veroties apkārt, gāja divas jaunas, glītas meitenes ar milzīgiem 100 litru trekinga mugursomiem. Protams, es bravūrīgi sāku māt ar rokām un pārliecinoši brēkt: “Hey girls, come here, we’ll keep you company”. Jaunkundzes padevās provokācijai, izrādījās franciski runājošas šveicietes ar elfu cienīgiem vārdiem Lorjenna un Rianna. Diemžēl mums apnika viņas gaidīt, un tāpēc mēs notināmies pastaigāt pa apkārtni, cerot viņas vēl satikt vakarā. Tas arī notika, bet līdz tam laikam vājais dzimums jau bija izsīcis pēdējos spēkos, un princeses novēlās gulēt, tā ka nesanāca viņas pārsteigt ar mūsu harizmu un šarmu.
Kas attiecas uz apkārtni, tā nepārstāja priecēt. Mēs vērojām strautus ar verdošu ūdeni un ar vārošu ūdeni pildītas bedres gar ar virvītēm nožogotās taciņas malām, kas veda uz tūristu galveno izklaidi – geizeru Strokkuru. Lieta tāda, ka pats sencis Geizīrs jau ir krietni novecojis, spēciņš vairs tālu nav tas, tāpēc izvirst viņš reti, kādas trīs reizes dienā, lai arī augstu – uz 120 metriem. Toties viņa dēliņš Strokkurs vēl ir jauns, žiperīgs, bet augumā pagaidām tēvam netiek līdzi – šauj tikai uz kādiem trīsdesmit metriem.
Andrejs kaut kad apvaicājās, kāda tad ir apkārtējā ūdens temperatūra? Te arī atbilde
Cilvēki staigā, cilvēki blenž
Mēs nesteidzīgi pastaigājāmies, un šādā tempā nonācām līdz Strokkuram. Tas ir nožogots no visām pusēm, un mēs virzījāmies tur, kur zeme nez kāpēc bija slapja. Šis fakts mūs nesadarīja uzmanīgus, bet velti. Kad šļūcām garām, no sāna piepeši kā blieza, mēs pat palēcāmies, nezinot, uz kuru pusi skriet. Tas bija bezjēdzīgi – mūs tik un tā apbēra ar lielām lāsēm, bet nez kāpēc aukstām, lai gan pēc skata ūdens geizerā ir gluži vai verdošs.
Kaut kā tā
Andrejs mazo Geizīru nosauca par “katliņu”, jo tas mūžīgi burbuļo, bet nešauj
Lūk arī viņš, Strokkurmilzis
Visā savā godībā
Un te arī sencis Geizīrs, šņākuļo
Izbaudījuši termālā lauka skatus, mēs devāmies uz baseinu, ko baro lielais Geizīrs. Tur arī kādu stundiņu atslābinājāmies, kas pēc veselas dienas mīšanās, varat man ticēt, sagādā milzīgu baudu. Gaisa temperatūra ap 13 grādiem, līst lietus, bet tu sēdi siltumā un mērcējies. Dabiski, ka daudzi tā arī iedomājas termālo baseinu savos sapņos – lai ārā noteikti būtu lietus un aukstums, un kontrasts liek tev izjust arvien patīkamākas emocijas. Tā mums arī sanāca, apskaudiet!
Kad atgriezāmies kempingā, pa ceļam ievilkāmies milzīgā bodē ar lupatām un suvenīriem. Nabadzības dēļ nopirkt gandrīz neko nevarējām, tikai pablendām uz maiciņām par 20 latiem un jaciņām par 300 eiro. Vienīgi Andrejs tomēr salūza un nopirka salokāmu mugursomu dāvanai.
Kempingā atgadījās kārtējā mazā škrobe – es saslapināju telefona USB vada kontaktu, un tas pārstāja lādēties. Tas nav kritiski, jo man ir ārējais lādētājs telefona baterijām, bet škrobīgi, jo tas lādē lēni un ne līdz galam. Lādēju es, starp citu, no barokļa “kemperiem” un “karavānām” – ceļojumu auto, kuros var nakšņot, vienu tādu jūs redzat fotogrāfijā augstāk. Parasti tas maksā ne vājo piķi, bet vienmēr var palūgt tos, kuri elektrību jau nopirkuši, iespraust trejgabalu, viņiem nav žēl. Šveiciešu meitenes blakus kemperim sasprauda rozetēs telefonus, un nerunāja angliski, bet es viņām ar zīmēm parādīju, lai paslēpj manu ierīci, ja nu pēkšņi sāk gāzt lietus, bet pats gāju gatavot vakariņas. Morāle – starptautiskai saziņai valoda nav vajadzīga, vajadzīgi kopīgi mērķi un vēlēšanās.
Neatceros, vai teicu, bet pārtikām mēs no ātri pagatavojamām putrām ar zivju konserviem – ēdiens, atklāti sakot, ne visai, bet pēc veselas dienas fiziska darba arī tāds iet uz urrā.
Pēc vakariņām mēs vēl pastaigājāmies, lai ēdiens labāk nosēstos, aizgājām līdz geizeru takas galam pa kreisi, un tās galā es pārkāpu pāri sētai, lai paskatītos, kas tur augšā vēl kūp. Andrejs spurojās – sak, tas pats, kas šeit, bet es izrādīju stūrgalvību – ne tikai aizgāju līdz kūpošajai vietai, bet vēl arī kalnā uzrāpos. Un izdarīju pilnīgi pareizi – manam skatienam pavērās kārtējais neiedomājamais skaistums – satumstoša, klusa kalnu ieleja, kas klāta ar zāli, un tajā – omulīgas dažu nelielu mājiņu uguntiņas. Te, protams, uznāca pasaules pilnības sajūta un miers – man tā ir tik reta lieta, ka nevaru izteikt, kādu mierpilnumu un prieku es izjūtu šajos brīžos. Tam, kam no dabas ir mierīgs un pozitīvs raksturs, un kurš parasti jau ir apmierināts ar to, kas šobrīd viņam apkārt, mani nekad nesaprast. Es mūžīgi satraucos, steidzos kaut kur, man kaut kas sāp vai esmu ar kaut ko neapmierināts, ar sevi vai apkārtējiem. Un pat ja esmu priecīgs un laimīgs, tad pārāk maniakāli, emocijas un enerģija šļācas pāri malām, kas arī ir par traku, un viss šis emocionālais karuselis man dzīvē ir pamatīgi piegriezies.
Islandē katra jauna diena nesa mums arvien vairāk interesanta, un līdz šim laikam es jau beidzot sāku just, ka ne velti mēs šurp atbraucām, un ka mani sapņi, cerības un gaidas attiecībā uz šo ceļojumu attaisnojas.
Sekojiet līdzi nākamajām daļām, un jūs uzzināsiet, kāpēc!